Varonīgs stāsts par holokaustu, ar pagriezienu
PARIS — Holokausta stāsti ir dokumentēti, sagrozīti, precizēti un filtrēti atmiņā. Tomēr arvien parādās jauni stāsti, kas laiku pa laikam maina grandiozo, nepilnīgo holokausta vēstures mozaīku.
Viena no tām, kas dramatizēta pagājušajā nedēļā šeit iznākušajā franču filmā, koncentrējas uz maz ticamu ebreju glābēju nacistu okupācijas laikā Francijā: Parīzes mošejas rektoru.
Šķiet, ka musulmaņi izglāba ebrejus no nacistiem.
Les Hommes Libres (Brīvi vīrieši) ir stāsts par drosmi, kas nav atrodams franču mācību grāmatās. Saskaņā ar stāstu, Si Kaddour Benghabrit, Parīzes Lielās mošejas dibinātājs un rektors, nelielam skaitam ebreju sniedza patvērumu un musulmaņu identitātes sertifikātus, lai viņi varētu izvairīties no aresta un deportācijas.
Tas bija vienkāršāk, nekā izklausās. 1940. gadu sākumā Francijā dzīvoja liels Ziemeļāfrikas iedzīvotāju skaits, tostarp tūkstošiem sefardu ebreju. Ebreji runāja arābu valodā, un viņiem bija tādas pašas tradīcijas un ikdienas paradumi kā arābiem. Ne musulmaņi, ne ebreji neēda cūkgaļu. Gan musulmaņu, gan ebreju vīrieši tika apgraizīti. Musulmaņu un ebreju vārdi bieži bija līdzīgi.
Mošeja, flīzēts, mūrēts cietoksnis pilsētas kvartāla lielumā kreisajā krastā, protams, kalpoja kā vieta, kur lūgt, bet arī kā miera oāze, kur apmeklētāji tika pabaroti un apģērbti un varēja mazgāties un kur varēja sarunāties. brīvi un atpūsties dārzā.
Ebrejs varēja tikt cauri.
Šī filma ir notikums, sacīja Bendžamins Stora, Francijas izcilais vēsturnieks Ziemeļāfrikas jautājumos un filmas konsultants. Daudz ir rakstīts par musulmaņu sadarbību ar nacistiem. Taču nav bijis plaši zināms, ka musulmaņi palīdzēja ebrejiem. Vēl ir stāsti, kas jāstāsta, jāraksta.
Filma, kuras režisors ir Ismaël Ferroukhi, tiek raksturota kā daiļliteratūra, kas iedvesmota no patiesiem notikumiem un veidota, balstoties uz divu reālu cilvēku stāstiem (kopā ar izdomātu melnā tirgus dalībnieku). Veterāns franču aktieris Maikls Lonsdeils atveido Bengabritu, Alžīrijā dzimušu reliģisko vadītāju un gudru politisko manevru, kurš veica ekskursijas pa mošeju vācu virsniekiem un viņu sievām, pat ja viņš to acīmredzot izmantoja, lai palīdzētu ebrejiem.
Izraēlā dzīvojošais palestīniešu aktieris Mahmuds Šalabijs atveido Salimu — sākotnēji Saimonu — Hilali, kurš bija Parīzes populārākais arābu valodas dziedātājs, ebrejs, kurš izdzīvoja holokaustā, uzdodoties par musulmani. (Lai pieņemtā identitāte būtu ticama, Bengabrits licis iegravēt Hilali vectēva vārdu uz kapa pieminekļa musulmaņu kapsētā Parīzes priekšpilsētā Bobignī, saskaņā ar franču nekrologiem par dziedātāju. Vienā saspringtā filmas ainā vācu karavīrs vēlējās pierādot, ka Hilali ir ebrejs, aizved viņu uz kapsētu, lai to identificētu.)
Vēsturiskais ieraksts paliek nepilnīgs, jo dokumentācija ir ieskicēta. Palīdzība ebrejiem tika sniegta ad hoc veidā, un tā nebija daļa no mošejas organizētās kustības. To ebreju skaits, kuri guva labumu, nav zināms. Visspilgtāko stāstījumu, kas nekad nav apstiprināts, sniedza Alberts Asilīns, Ziemeļāfrikas ebrejs, kurš izbēga no Vācijas cietumu nometnes. Viņš apgalvoja, ka vairāk nekā 1700 pretošanās cīnītāju — tostarp ebreji, bet arī mazāks skaits musulmaņu un kristiešu — atraduši patvērumu mošejas pazemes alās un ka rektors daudziem ebrejiem izsniedzis musulmaņu identitātes sertifikātus.
Vašingtonas Tuvo Austrumu politikas institūta direktors Roberts Satlofs savā 2006. gada grāmatā “Taisnajiem” atklāja stāstus par arābiem, kuri holokausta laikā izglāba ebrejus, un iekļāva nodaļu par Lielo mošeju. Pašreizējais rektors Dalils Bubakers viņam apstiprināja, ka dažiem ebrejiem — iespējams, līdz pat 100 — mošeja izsniedza musulmaņu personu apliecinošus dokumentus, nenorādot numuru. Boubakeur kungs sacīja, ka atsevišķi musulmaņi atveda uz mošeju pēc palīdzības ebrejus, kurus viņi pazīst, un galvenais imāms, nevis Bengabrits, bija atbildīgs cilvēks.
AttēlsKredīts...Martin Bureau / Agence France-Presse - Getty Images
Boubakeur kungs parādīja Satlofa kungam mašīnrakstīta 1940. gada Ārlietu ministrijas dokumenta kopiju no Francijas arhīva. Tajā teikts, ka okupācijas varas iestādes tur aizdomās mošejas darbiniekus par viltotu musulmaņu personu apliecinošu dokumentu nogādāšanu ebrejiem. Imams tika izsaukts draudīgā veidā, lai izbeigtu visas šādas darbības, teikts dokumentā.
Satlofa kungs telefonintervijā teica: Mīts ir jānodala no fakta. Mošeja aizsargāto ebreju skaits, iespējams, bija desmitos, nevis simtos. Taču tas ir stāsts, kas nes spēcīgu politisku vēstījumu un ir pelnījis, lai par to pastāstītu.
1991. gada televīzijas dokumentālā filma Une Résistance Oubliée: La Mosquée de Paris (Aizmirstā pretestība: Parīzes mošeja), ko veidojis Derri Berkani, un bērnu grāmata Parīzes Lielā mošeja: stāsts par to, kā musulmaņi izglāba ebrejus holokausta laikā, publicēta 2007. gadā. , arī izpētiet notikumus.
Jaunākā filma tika uzņemta tukšā pilī Marokā ar Marokas valdības atbalstu. Parīzes mošeja atteicās piešķirt atļauju jebkādai filmēšanai. Mēs esam pielūgsmes vieta, intervijā sacīja Boubakeur kungs. Lūgšanas notiek piecas reizes dienā. Filmas uzņemšana būtu traucējoša.
Bengabrits krita no musulmaņu labvēlības, jo viņš iebilda pret Alžīrijas neatkarību un palika uzticīgs Francijas okupācijai savā dzimtajā valstī. Viņš nomira 1954. gadā.
Veicot filmas izpēti, Ferroukhi kungs un pat Stora kungs uzzināja jaunus stāstus. Kādā seansā kāda sieviete viņam jautāja, kāpēc filmā nav pieminēti Austrumeiropas izcelsmes Aškenazi ebreji, kurus izglābusi mošeja. Stora kungs sacīja, ka viņš paskaidroja, ka mošeja neiejaucās aškenazi ebreju vārdā, kuri nerunāja arābu valodā un nepārzina arābu kultūru.
Viņa man teica: “Tā nav taisnība. Manu māti aizsargāja un izglāba mošejas sertifikāts,” stāstīja Stora kungs.
Trešdien, filmas iznākšanas dienā šeit, simtiem skolēnu no trim rasu un etniski jauktām Parīzes apgabala vidusskolām tika uzaicināti uz īpašu seansu un jautājumu un atbilžu sesiju kopā ar Feruki kungu un dažiem viņa aktieriem.
Daži uzdeva banālus jautājumus. Kur jūs atradāt vecās automašīnas? (No antīko automašīnu nomas aģentūras.) Citi reaģēja ar ziņkāri un neticību, vēloties uzzināt, cik liela daļa filmas ir balstīta uz faktiem un kā varēja būt iespējams, ka ebreji viegli sajaucās ar musulmaņiem. Daži bija pārsteigti, dzirdot, ka nacisti vajāja tikai ebrejus un atstāja musulmaņus vienus.
Atsauksmes par filmu, kas tiks izlaista Nīderlandē, Šveicē un Beļģijā, šeit bija dažādas. (Arī Amerikas tiesības ir pārdotas.) Laikraksts Le Figaro teica, ka tas lieliski atjauno atmosfēru un laiku. Iknedēļas izdevums L’Express to nosauca par ideālu skolas izbraucienam, mazāk vakaram kino.
Feroukhi kungam ir vienalga. Viņš sacīja, ka lobē Kultūras un Izglītības ministrijas, lai filma tiktu rādīta skolās. Viņš teica, ka tas godina mūsu vēstures cilvēkus, kuri ir bijuši neredzami. Tas parāda citu realitāti, ka musulmaņi un ebreji pastāvēja mierā. Mums tas jāatceras — ar lepnumu.
