Jauns holandiešu fokuss uz filmām
AMSTERDAM — pret Amsterdamas industriālo ziemeļu panorāmu EYE Film Institute Nīderlande izceļas kā klaiņojošs aisbergs. 35 miljonus eiro vērtais centrs, kas tika atklāts pagājušajā gadā, ir muzejs, arhīvs, nacionālais filmu institūts, mākslas nams un komerciālo kinoteātru komplekss. Tas arī atspoguļo jaunu uzmanību filmai šajā pilsētā.
Tas ir kuratora izaicinājums izveidot dialogu starp kustīgiem un nekustīgiem attēliem, un EYE patiešām ir gatavs izaicinājumam, sacīja Sam Stourdzé, Musée de l'Elysée direktors Lozannā, Šveicē, kurš izstrādāja katalogu institūta aktuālā izrāde par Federiko Fellīni, skatāma līdz 22. septembrim.
EYE ir viens no nedaudzajiem filmu muzejiem Eiropā, kas piedāvā īslaicīgas kino izstādes, norāda Stourdzé kungs, kurš to salīdzina ar Cinematek Briselē, Museo Nazionale del Cinema Turīnā, Cinemathèque Parīzē un Vācijas filmu. Institūts Frankfurtē.
Vīnes firmas Delugan Meissl Associated Architects projektētā IJ (izrunā acs) upe ir redzama gandrīz no katra loga.
Četros mūsdienīgos kinoteātros tiek rādītas komerciālas pirmizrādes filmas un mākslas filmas. Struktūras centrālais elements ir 1200 kvadrātmetru jeb 13 000 kvadrātpēdu telpa, kurā tiek demonstrētas vizuālās mākslas un filmu izstādes.
Šeit EYE koncepcija visvairāk atšķiras no vēsturiskā Vondelpark paviljona, kas tika uzcelts 1880. gadā un kurā atradās nu jau nedzīvais Nīderlandes filmu muzejs. No 1974. gada līdz 2012. gadam tas kalpoja arī kā nacionālais filmu arhīvs. Tāpat kā daudzos klasiskajos kino muzejos, vecās ēkas uzsvars tika likts uz diviem kinoteātriem.
EYE katru gadu lielajā izstāžu telpā rotē četras lielas izrādes: trīs par mākslinieciskām vai tehniskām inovācijām eksperimentālajā filmā un vienu par plašāk pazīstamu režisoru. Pagājušajā gadā 12 nedēļas ilgušo izstādi par Stenliju Kubriku ievadīja šovs par esošo filmu klipu un eksperimentālo filmu veidotāju attēlu izmantošanu.
Fellīni šovā ainas no filmas La Dolce Vita tiek atskaņotas četros lielos ekrānos izstādes centrā, un avīžu klipos rāda Romu 1950. gados, kad paparaci (vārds, kas radies La Dolce Vita) vajāja filmu aktierus un zvaigznes.
Citā displejā redzamas lappuses no Fellīni sapņu grāmatas — publicēta viņa karikatūrai līdzīgu zīmējumu kolekcija, kurā attēlota viņa mūza, aktrise Anita Ekberga; viņa sieva Džuljeta Masina; un viņa ekrānā redzamais alter ego Marčello Mastrojāni.
Pirmajā darbības gadā — no 2012. gada aprīļa līdz 2013. gada aprīlim — EYE savās izstādēs un seansos piesaistīja 360 000 maksājošu klientu, liecina institūta dati. Papildu apmeklētāji ieradās, lai noskatītos kādu no 40 000 bezmaksas filmām arhīvos vai apmeklēja kafejnīcu šajā periodā.
Šī modernas pilsētas Hangout sesijas, tempļa un nopietna kino un ģimenes rotaļu laukuma saplūšana palīdz pārvarēt plaisu starp mākslu un populāro kultūru, sacīja Franss Rodenkirhens, vācu mākslinieks, kas dzīvo Nīderlandes Kinoakadēmijā. Pati ēka rada atvērtību un interesi, viņš teica.
Kino industrija Nīderlandes mākslu vidū nav ievērojama. Amsterdama — ar piecām studijām, pēcapstrādes telpām un starptautiski atpazīstamām dekorācijām — ir tās centrs, taču lētākas studijas telpas tādās valstīs kā Rumānija un Beļģija mēdz pievilināt pat holandiešu valodas filmēšanas grupas.
Attiecīgi filmu bizness vietējai ekonomikai ir devis salīdzinoši maz. Amsterdamas filmu komisārs Simons Bresters lēš, ka visu vietējo iestudējumu kopējais budžets ir tikai pāris miljoni eiro gadā.
Pilsētas valdība tagad vēlas reklamēt Amsterdamu kā filmu uzņemšanas vietu gan tāpēc, ka tiek solīti ienākumi no iestudējumiem, gan tāpēc, ka starptautiskās filmas piesaista jaunus tūristus.
EYE cer palīdzēt šajā darbā. Aleksa van Varmerdama filma Borgmana par klaidoņu, kas dzīvo no nepatīkamas augstākās klases ģimenes, šogad kannu Starptautiskajā kinofestivālā sacēla viļņus. Tikai dažas dienas pirms filmas atklāšanas komerciālajos kinoteātros pagājušajā mēnesī tās zvaigžņotā pirmizrāde notika EYE.
